Interesants fakts ir tas, ka cilvēku runas saturs ne vienmēr ir saistīts ar reālo situāciju. Mēs varam runāt viens ar otru par pagātnes notikumiem, izteikt prognozes, runāt par saviem sapņiem un fantazēt. Ar runas palīdzību cilvēkiem ir iespēja nodot cits citam savu iegūto pieredzi, un to var darīt pat paaudžu garumā.

Bet dzīvnieku valoda atspoguļo tikai pašreizējo īslaicīgu fizioloģisko stāvokli vai situāciju. Piemēram, neviens dzīvnieks nevar pastāstīt par to, kas notika pirms dažām dienām.

Cilvēki, neatkarīgi no viņu gribas, var mantot viens no otra noteiktas izskata iezīmes, taču valoda viņiem ir jāmācās, dažreiz ne līdz galam apzināti. Dzīvniekus galvenokārt raksturo ģenētiskā pārmantotība. Viņu radītie signāli jau ir iedzimti.